Par uzņēmējdarbību mūsu laikos

Aija Lokenbaha, Latvijas Mazo un vidējo uzņēmumu asociācijas valdes locekle, 2017. gada 4. janvārī.

Masu medijus pāršalc uzņēmēju rakstu sērija par neizturamajiem apstākļiem Latvijā, pārāk lielo nodokļu slogu, regulējošo institūciju nesadarbošanos. Kāds tad patiesībā ir Latvijas uzņēmējs/uzņēmēja? Un vai runa ir tikai par nodokļiem?

Pēdējā laika arvien pieaugošā uzņēmēju neapmierinātība ar valdības lēmumiem nodokļu regulācijas jautājumos ir pievērsusi sabiedrības uzmanību uzņēmējdarbībai kopumā. Šis apstāklis ir ļoti pozitīvi vērtējams, jo tas notiek pirmo reizi neatkarīgās Latvijas vēsturē.

Pirmo reizi starmešu gaismā nonāk Uzņēmējs – kāds viņš/viņa ir, ko nozīmē mūsu sabiedrībai, ekonomikai?

Tiešām, ir pagājuši 25 gadi, kopš Latvijā atsākās uzņēmējdarbība, un beidzot uzņēmēji liek par sevi atcerēties. Varbūt ir novesti līdz galējai robežai, kad vairs nevar klusēt?

Ir ierunājusies sabiedrības uzņēmīgākā, neatkarīgākā un pašpietiekamākā daļa. Un atklājas dažādi pārsteigumi – lielai sabiedrības daļai ir jaunatklājums (ko īsti negribas pieņemt), ka uzņēmēji nodrošina ekonomikas un budžeta pastāvēšanu valstī. Ka bez uzņēmējiem valstī noteiktās prioritārās jomas – izglītība un veselība – vispār nepastāvētu kā tādas, nemaz nerunājot par valsts pārvaldes aparātu. It kā pašsaprotamas lietas, tomēr izrādās, ka sabiedrībai, no kuras kopējo nodarbināto skaita piektā daļa strādā vispārējā valdības sektorā (19% Centrālās Statistikas pārvaldes dati par 2016. gadu), tas nav īsti saprotams. Ir taču AS Latvijas Gāze, ir AS Latvenergo un citi uzņēmumi, kuros valsts ir kapitāldaļu turētāja, – ar tiem pilnīgi pietiek, visi «ņaudētāji», «neveiksminieki», mazie uzņēmēji lai «klapējas ciet» un brauc prom! Šādu attieksmi pauž daļa sabiedrības un nez kāpēc neaizdomājas par vienkāršu matemātiku, ka bez mazo un vidējo uzņēmumu masas lielie nespētu pastāvēt – tai skaitā jau pieminētie milži. Kā arī to, cik mazajiem uzņēmējiem ir jāstrādā, jāpārvar grūtības un jāpelna, lai iznāktu alga un nodokļi vienam valsts sektorā strādājošajam.

Pat tad, ja uzņēmumā strādā tikai viens pats īpašnieks un maksā niecīgus nodokļus no niecīgās peļņas – arī tad viņš ir uzslavas vērts par to vien, ka viņš nodrošina sevi un savu ģimeni un «nebarojas no kopējā katla» (kurš nebūt nav bezizmēra). Bet, ja šis uzņēmējs/uzņēmēja pabaro ne tikai savu ģimeni, bet arī nodarbina vēl dažus cilvēkus, tādējādi paēdinot arī viņu ģimenes, – tad viņš ir pelnījis ordeni!

Goda vārds, tie, kam nav bijis uzņēmuma, nekad nesapratīs, ko tas nozīmē – milzīga nedrošība,

ja pats nestrādāsi, tad mēneša beigās nekā nebūs (nekādas garantētās algas kā valsts sektorā). Protams, ir arī pozitīvais, ko gūst uzņēmējs, – brīvība un neatkarība. Tomēr, par spīti brīvībai, uzņēmēji bieži strādā daudz vairāk, nekā algotā darbā, jo darba rezultāts ir tieši atkarīgs no izdarītā. Ne jau velti uzņēmēju vidū ir paaugstināts nāves gadījumu skaits, ko izraisījušas sirds slimības, kas tieši saistīts ar stresu. Jā, uzņēmējdarbība ir stress! Viens nebeidzams, nepārejošs stress. Tādēļ uzņēmēji kāpj kalnos, nirst, lec ar izpletni – jo citādi nespēj «atslēgties» no domām par uzņēmumu.

Pēdējā laikā uzņēmēji ir «pacēluši balsi», kas gan pagaidām līdzinās vien vārai čiepstēšanai. 

Kā rāda statistika – 2016. gadā jaundibināti 11 206 uzņēmumi, likvidēti 12 227 (LETA dati)!

Skaitļi runā paši par sevi – vien jāpiezīmē, ka jaundibināto uzņēmumu skaits ir zemākais pēdējo gadu laikā un šāda negatīva uzņēmumu skaita bilance pēdējo reizi bijusi tikai 1997.un 1998. gadā.

ES pētījumi ir apstiprinājuši, ka darba vietu radīšanā kopumā valstī lielāko lomu spēlē tieši mazie uzņēmēji, nevis lielie.

No tā izriet ES pašreizējā prioritāte – veicināt uzņēmējdarbības attīstību, integrējot uzņēmējdarbības izglītību vispārējās izglītības sistēmā (skolās), kā arī atbalstot uzņēmējus ar plašu atbalsta instrumentu spektru. Latvija ir viena no nedaudzajām ES valstīm, kas ir ieviesusi skolēnu uzņēmumus – ļoti apsveicamu iniciatīvu!

Ja runājam par pārējo, būtu jāsāk ar sabiedrības attieksmes maiņu.

Uzņēmēji, apmeklējot VID klientu apkalpošanas centrus, labprāt vēlētos justies kā klienti, nevis «aizdomās turamie».

Kā arī, pieņemot darbā jaunus darbiniekus, vēlētos, lai potenciālo darba ņēmēju attieksme pret darbu mazā, privātā uzņēmumā būtu pozitīva (pašlaik ideāla darba vieta – «silta vietiņa» valsts pārvaldē vai, sliktākajā gadījumā, lielā starptautiskā uzņēmumā). Ko gan var gribēt, ja valstī bezdarba līmenis ir 8%, bet Rīgā tikai 5% (NVA dati par 2016. gadu) – vienkāršoti sakot, bezdarba vispār nav. Mazajam uzņēmējam, lai pieņemtu darbinieku, ir jākonkurē ar valsts un pašvaldību iestādēm un uzņēmumiem, kuros ir garantētā alga, prēmijas un citi ievērojami bonusi. Un mazais uzņēmējs vēl grib, lai darbinieka darbs nestu augļus – nekādas atsēdēšanas un spēlīšu spēlēšanas datorā! Pašlaik vienīgā iespēja tikt pie konkurētspējīga darbinieka mazajam uzņēmējam ir solīt milzīgu algu. Taču no šīs algas vēl ir jānomaksā nodokļi, kas reāli sastāda vēl vienu tādu pašu algu! Rezultātā uzņēmējs pats sev vairs nevar atļauties maksāt algu…

Uzņēmēju sašutums par nodokļiem patiesībā nav tikai par nodokļiem – vienkārši ir sakrājies un sakrājies tā, ka uzņēmumu skaita bilance valstī jau ir negatīva. Jo uzņēmēji jau vispār nav runātāji – viņi ir pieraduši meklēt risinājumus un darīt, kā arī rūpēties par savu ģimeni. Un, ja tas vairs nav iespējams, tad meklēt vietu, kur ir. Jo no svarīgākā – savas brīvības un neatkarības – nešķirsies neviens īsts uzņēmējs! Vai tad tādi nebija arī mūsu dzinuļi, atgūstot Latvijas neatkarību, – kļūt brīviem un neatkarīgiem? Tādēļ kļūstiet par uzņēmējiem! Kopā mēs varam celt Latvijas ekonomiku un dzīves līmeni līdz tādam, lai atgrieztos visi aizbraucēji.

Ieteikumi uzņēmējdarbības vides uzlabošanai Latvijā:

  • Noteikt uzņēmējdarbību par prioritāti valstī;
  • Veicināt uzņēmējdarbības pozitīvo tēlu sabiedrībā;
  • Sākt sabiedrības izglītošanu par uzņēmējdarbības iesākšanu un izkļūšanu no krīzes;
  • Samazināt vispārējā valdības sektorā strādājošo skaitu, tādējādi atbrīvojot darbaspēku.

Kā paveikt valsts sektorā strādājošo skaita samazināšanu? Atbilde – esiet inovatīvi! No uzņēmējiem prasa inovācijas, tad arī mēs prasām no valsts pārvaldes – esiet inovatīvi un atrodiet risinājumus darba procesu optimizēšanai!

Oksfordas Universitāte ir publicējusi pētījumu, kurā prognozē, ka 25 gadu laikā izzudīs 47% no līdzšinējām darba vietām, tādējādi visās pasaules attīstītajās valstīs bezdarbs sasniegs 47%. Šis pieņēmums balstīts uz robotu straujo attīstību un ienākšanu ikdienas dzīvē, līdz ar to aizstājot virkni profesiju, ko pašlaik izpilda cilvēks, bet jau tuvākajā nākotnē veiks roboti vai datorprogrammas. Ja šī prognoze piepildīsies – kas notiks ar Latvijas valsti? Ja turpināsim kā pašlaik, tad valsts var bankrotēt, pat nesagaidot «robotu ēru».

Ar ko varēs nodarboties bez darba palikušie 47% (Latvijā tie būtu 420 tūkstoši iedzīvotāju)? Pareizi, atbilde ir – uzņēmējdarbība! Tas ir vēl viens nopietns iemesls, kādēļ par uzņēmējdarbības veicināšanu valstiskā līmenī ir jāsāk domāt jau tagad. Iespējamā visas pasaules attīstīto valstu krīze var kļūt par iespēju laiku – iespēju ikvienam «brīvprātīgajam vergam» piepildīt savus sapņus, izpaust savu radošumu un galvenais – kļūt brīvam, sākot savu biznesu!

http://financenet.tvnet.lv/viedokli/641778-par_uznemejdarbibu_musu_laikos